Un ilgāk par mirkli — nekas nespēj būt,
Un vairāk par mirkli — mums neiegūt.
/ I. Ziedonis /
Šķautnes...
...Šķautnes ir plakņu lauzuma vietas...Māksla nav saost medu medus podā, bet parādīt robežu, kur sākas medus smarža dārzā.Māksla nav ugunskurā, bet – parādi man to robežu, kur beidzas tumsa un kur sākas blāzma! Ēnas gar šo robežu staigā un mazi atspīdumi.
Parādi man to robežu, kur beidzas viens cilvēks un kur sākas otrs! Tā fotogrāfiskā līnija – drēbes, cepure un kurpes – vai tā ir viņa robeža? Vai cilvēks beidzas savu pirkstu galos?
Parādi man tās neredzamās robežas, kuras, viens otru sajuzdami, pāriet vīrieši un sievietes. Ne kāds ko teica, ne kāds ko dzirdēja, ne smarža ieviļņojās, ne pirkstiņš nepieskārās. Tad ar ko viņi aizskāra viens otru?
....Visos līdzenumos, visos tālumos, jūras un kalnu, sūnu un mežu vientulībā cilvēks vienmēr meklē kādu robežu. Jūra ir skaista ar savām šķautnēm, kurās kaut kas satiekas. Dullais Dauka ir mākslinieks, un cilvēki ir dullie daukas. Jebkurā līdzenumā un tukšumā cilvēks meklē robežu, bet arī – jebkurā pārpilnībā.
/ Imants Ziedonis- Epifānijas/