Cik ilgi var cilvēks būt jūra....

 

    Pilna glāze pāri līst, pilna krūze pāri puto. Vai to var likt uz pieklājīga cilvēka galda? Es biju raugs, un es satiku raugu, un mēs nezinājām, ko lai viens ar otru darām, jo mums bija vajadzīgi milti. Es zināju, ka raugu neviens neēd. Cilvēki ēd maizi un dzer alu, bet raugu neēd, kamēr tas nav atradis savus miltus. Man jāizšķīst ūdenī un jāsajaucas ar miltiem. Tikai tā. No sākuma es biju ļoti muļķīgs, es gribēju, lai ēd mani – tīru raugu. Lai ēd aizgūtnēm, tūliņ un ar visu ietinamo papīru. Tev bija tāpat.
Allaž par daudz. Tā ir tā pilnības un pilnīguma, un pilnuma nepieklājība. Ka allaž par daudz.
Jūra ir par lielu. Ja viņa būtu tik liela, cik viņai jābūt, tad viņa netrakotu un neplēstu krastus.
Arī kalni ir pārāk lieli. Tāpēc tajos dzimst vientulība. Šļūdoņi un nogruvumi ir zīme, ka šie kalni grib būt mazāki.
Eju laukos un eju pilsētās, vēroju cilvēkus, kuriem dots vairāk, nekā vajag. 
    Un mīlestības pārpilnība? Ko viņa klauvē pie durvīm, kur neatver? Kāpēc viņa nes rozes tam, kas tās negrib? Bet viņa nes. Aiziet cilvēks pa ielu, un vētra ir viņā. Viļņi skrien un nekur neaizskrien. Jo nav ne krasta, ne akmens, pret ko atsisties. Cik ilgi var būt vētra, un cik ilgi var cilvēks būt jūra?
  Aiziet pa ielu kalns. Viņā ir zelts, aprakti dārgumi un minerāli. Karsti avoti. Kurš līdzenums to lūgs palikt? „Nolauz manu virsotni, saspridzini mani un nolīdzini ielejā!” viņš lūdz.
„Nolīdzini sev pie kājām! Uzroc manus avotus!” viņš lūdz. Lūdz – klusībā un sevī. Iet pa ielu kalns, un neviens nezina, ka pēkšņi var izšauties uguns un lava. Sieviete nokritīs uz ceļiem, un jūs teiksit, ka viņa savu lepnību zaudējusi. Vīrietis nesīs rozes, bet - tās nepieņems. Tad cilvēks dzers un trakos, un darīs muļķības. Jo jūra ir izmisīgi liela. Un kalns ir izmisīgi liels. Un pavisam maz ir vajadzīgs, lai nebūtu izmisuma, - tikai viena abra miltu – raugam, tikai viena lāpsta, viens lauznis kalnam, tikai viens akmens, pret kuru vilnim plīst.

 

/I. Ziedonis- Epifānijas/