Sveika,nāve,tu lielā brīnumsvecīte!         

    Viss sadeg. Sadeg mana vecmāmiņa, sadeg viņas ģeorģīnes.

    Es skrienu pa vagu,aiz lakstiem no vagas vilkdams burkānus, bet pirms es tos paspēju aiznest pāri žogam, sadeg mani burkāni kā brīnumsvecītes. Es te sēžu savā istabā. Un viss ap mani sadeg dzirksteļodams. Tava fotogrāfija deg mirdzēdama. No viena gala deg lineāls, un centimetri nobirst ar pelniem. Telefona klausule deg kā brīnumsvecīte, tik īsa ir mūsu saruna. Es saku "paldies!"un "sveiki!", un vārdi sadeg mirdzēdami.

    Kas ir šī par Saulgriežu nakti, ka visa istaba laistās dzirkstelēs? Viss, ko es te dārgu esmu sakrājis un savācis, viss sadeg mirdzēdams. Ko tas varētu nozīmēt?Vai es tagad kļūšu nabags un iešu diedelēt? Bet istaba ir gaismas pilna, un pats es esmu gaismas pilns, un laikam tur iekšā arī sirds sadeg mirdzēdama.

    Es gribu vēl kaut ko teikt, bet viss, ko es saku, sadeg kā brīnumsvecīte.Un šis ir pēdējais teikums-"Sirds sadeg mirdzēdama".

/Epifānijas:  I. Ziedonis/