Es ticu, ka var staigāt pa atspulgiem...

 

     Tilta sajūta. Iešana pa ūdeni. Iešana pa mēness staru, pa gaismas ceļu ūdenī. Iešana pa ūdens riņķiem, pa ledus vižņiem, pa vēja vizmu ūdensvirsū. Pīles aizlaižas pāri, pāri aizlaižas bites, sikspārņi naktī. Es eju pāri.
Es ticu, ka var staigāt pa atspulgiem. Pa egļu, kalmju un ozolu atspulgiem upē. Pa tavu atspulgu es eju pāri.
Tavs „atnāc!” kā atspulgs, tava paceltā roka sveicinot krīt pāri upei līdz manam lazdu krūmam. Ugunskurs uz tavas telts met atspulgu pāri upei. No viņa krasta kliedz „nāc!”. Vai tā ir balss vai atbalss?
Pamēģini pusceļā apšaubīt – daudzi tā ir noslīkuši. Ēnas un atspīdumi, un čuksti, it kā aizsalusi upe, it kā neaizsalusi, it kā droša laipa, it kā gaismas ceļš ūdenī. (Ej, ej! – tur tevi kāds sauc!) Vai pārgāja? It kā pārgāja, it kā nepārgāja; it kā iegavilējās, it kā palīgā sauca.
     Tā cilvēks pie cilvēka iet. Un neviens nezina, vai pārgāja. Nav kam prasīt. Viens gāja un nepārgāja, otrs ticēja un pārgāja. Abi gāja pa vienu un to pašu atspulgu ūdenī. Viens uzgāja debesīs, otrs nogāja ellē – pa vienu un to pašu „nāc!”.
    Kas iet pa koka un dzelzsbetona tiltiem, tie iet prom un nāk atpakaļ – augstu pāri upei, upes tikpat kā nav. Kas iet pa atspulgiem, pa ēnām un atspīdumiem, pa ievu smaržu ūdenī – tie atpakaļ neatnāk. Neviens nezina, vai viņi aiziet vai neaiziet.
Tikai paliek viņu prieka vai baiļu kliedziens pār ūdeņiem.

Uz cilvēku neved neviena laipa, neviens tilts.

Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.

/ I. Ziedonis- Epifānijas/