Īsumā par sevi varu pastāstīt...

 

Ja kāds to zinātu, cik grūti ir pašam stāstīt par sevi, tik daudz laba skaista gribētos rakstīt, taču vai tas ir vajadzīgs? Vislabāk par mākslinieku stāsta viņa darbi, bet vai nosaukšu sevi par mākslinieku... Vairāk tas saistās ar virziens uz kuru tiekties, līdzīgi kā Daukam- horizonts.

 

Es nevēlos teikt, ka esmu tipisks fotogrāfs, nē, protams, jūs varat man nepiekrist, taču mums katram ir savs skatījums uz lietu kārtību un dzīvi. Man patīk dabīgā lietu kārtība, dabīgie procesi, īstas emocijas, patiesums. Tādēļ savās fotogrāfijās, nemēģinu neko mainīt, neko ielikt savos rāmjos, vienkārši cenšos saskatīt to, ko dažreiz ikdienas steigā, savā aizņemtībā vai vienkārši vienaldzībā palaižam garām. Meklēju tās patiesās paralēles, pa kurām iet, to dzīves īstenību... Vai man tas izdodas, dažreiz jā, dažreiz... kas to lai zina, spriediet paši...

 

Tie esam mēs, kas padara foto mirkļus tik īpašus, tikai mēs paši varam piešķirt nozīmi, jo tie asocējas ar mūsu emocijām, atmiņām, prieku, visu kas patiess.  

 

Ļausimies dzīvei, emocijām, smiekliem un, protams, laimei... Izbaudīsim dzīvi un ļausimies fotopriekam! :) Katram pašam ir jāpiedzīvo šīs sajūtas, šī brīvība un netveramība... tiekamies fotosesijā!

 

                                                                                          /Kārlis Ozoliņš 2014.11.24. /